Iztiksim bez liekām ievadrunām. Načinaem!
Puisēns atnācis majās fiksi noģērbās. Gāja uz vannas istabu nomazgāties, jo no lielās iešanas viņš bija sasvīdis. Pēc minūtēm 15 puisēns beidz mazgāties, izkāpjot no vannas ieraudzīja to, ka spoguļi atkal ir salauzti, pilnīgi tādā pašā veidā kā iepriekšējie – nezināmā. Plaisas izskatījās arī līdzīgas, ja ne tādas pašas. Puisēns ar lielām bailēm un arī manāmu izbrīnu steidzīgi izgāja ārā no vannas istabas. Atmuguriski atkāpjoties viņš juta, ka šādi ejot ir kādam uzskrējis virsū, viņš bailīgi apgriezās. Pēkšņi nezināmais uzbruka puisēnam un apdullinošu karotes sitienu pa galvu puisēnu atrubīja.
Nezināmā vietā, nezināmā laikā.
Telpa, kur puisēns atradās bija tumša. Neko nevarēja redzēt. “Kas pa?” – puisēns raustot valodu izspļāva – “Kur es esmu?… Vai kāds mani dzird?” Taču neviens neatbildēja. Puisēns jau nomodā šajā nezināmajā telpā ir nosēdējis aptuveni piecpadsmit minūtes. Pēkšņi iededzās gaismas. Viņš ievēroja to, ka telpai nav logu. Telpa līdzinājās tualetei super netto. Viņš mēģināja piecelties, taču nesekmīgi, viņš ieraudzīja to, ka viņa kājas ir pieķēdētas pie 100kg cukura pakas. Blakus viņa kājai stāvēja burciņa, kurā iekšā bija plastmasas karote. Viņš pārmeklēja savas kabatas, jo atcerējās to, ka kabatā viņam vienmēr stāv nazis. Nazi viņš neatrada, bet vecu, nekam nederīgu “Motorolla” gan. Viņš to meta prom, bet pēkšņi pirms jau bija gatavs laizt to vaļā tas iezvanījās. “WTF?” – puisēns izbrīnīts nolamājās – “Kā tas sūds var strādāt?”. Viņš ar manāmām bailēm sejā pacēla telefoni, t.i. atbildēja. Telefonā skanēja kāda balss, un tā teica: “Sveiks puisēn! Tu mani nepazīsti, bet es Tevi gan. Es ar Tevi vēlos uzspēlēt vienu spēli. Šo spēli sauksim “Tev-būs-janogriež-sava-kāja-lai-izgrieztu-komants-bet-tev-ir-dota-tikai-plastmasas-karotīte-traukā-komats-kura-ir-pildīta-ar-skābi-punkts”. Tev būs pašam jāuzzin kā to spēlēt. Veiksmi.”
Vienīgais ko puisēns spēja pateikt bija “WTF?!”. Puisēns prātoja – kas šī par spēli?!. Tad puisēns skaļā, bet tomēr bailīgā balsī kliedza: “Kas tu esi?! Ko tu no manis gribi?!”. Neviens neatbildēja. Puisēns atrubījās. Pēkšņi sajuta ūdeni sev mutē un pamodās savā vannā. Viņš bija paslīdējis un atsitis galvu, un bijis bezsamaņā pusstundu. Puisēns nesteidzīgi piecēlās un izkāpa ārā no vannas. Varēja redzēt, ka viņš ir pārbijies, jo tas kas ar viņu iepriekš notika šķita kā realitāte. Noslaucījies puisēns izkāpj no vannas un uzreiz skrien pie saviem spoguļiem, tiem viss bija kārtībā – nebija salauzti. Puisēns mierīgi atvilka elpu. Viņš tik tiešām bija ļoti pārbijies. Viņš aizgāja pie sava datora iečekot pāris vietnes. Pabeidzis čekoties viņš aizgāja uz virtuvi, pagatavoja sev ēst un gāja atpakaļ uz istabu. Izejot ārā no virtuves viņš ieraudzīja kautko dīvainu. Uz galda stāvēja karote. Plastmasas. Puisēns ļoti izbijās. Viņš stāvēja šoka stāvokli vienu minūti, līdz viņam sagribējās ēst un viņš aizgāja uz savu izstabu.
0 Atbildes uz “Puisēna piedzīvojumi S01E06”